Māja

Te ir mana māja,
te ir mana mamma.
Viņa staigā, pie sevis
dungodama.

Te ir mana māja.
Te ir mans tētis.
Viņš vakaros ilgi
debesi pētī.

Te ir mana māja,
mans brālis un māsa,
mana spēle un lelle,
un mana pasaka.

Te nav vien gulēt,
te nav vien ēst.
Te ir mana ģeogrāfija,
te ir mana vēsture.

/Māris Čaklais/

Latvijai

Mana Latvija – sniegpārsla balta,

Liepa medaina, baznīca stalta,

Vāvere brūna, pelēkais vilks,

Dziesmu svētki un apvārsnis zilgs.

Mana Latvija – sarkstoša lapa,

Sulotā bērzā iedzīta tapa,

Staburags saulē un mūžmeža līdums,

Trīszvaigžņu maģiskais brīvības spīdums.

Mana Latvija – velēna mikla,

Vāciets uz Ziedoņa motocikla,

Jūras šalkoņa, arkla balsts,

Sviedros un asinīs dzimusi valsts.

Mana Latvija – rupjmaizes šķēlīte

Aizkosta pasaules kartē, gan pērlīte

Sirdij piekļauta briesmās un saudzēta,

Bērnu un mazbērnu nākotnei audzēta.

Mana Latvija – lidosta Rīga,

Debesu taciņa bezgalīga,

Mākoņos ejoša, tāla, bet smaidoša,

Savējos vienmēr atpakaļ gaidoša.

Mana Latvija – sargājošs mols,

Āfrikas svelme un ziemeļpols,

Latgales Māra, Lāčplēša iela

Un mīlestība…liela, liela!

/Harijs Krūze/

Ko taureņi dara zemestrīcē?

Ko taureņi dara zemestrīcē?

Taureņi neuztraucas zemestrīcē. Taureņi žēlo puķes zemestrīcē, mierina bites zemestrīcē.

Jo tek ārā no šūnām medus zemestrīcē. Jo birst bitēm no kājām un pazūd smiltīs ziedputekšņi zemestrīcē.
Taureņi mierina galotnes zemestrīcē. Jo ar dažām saknēm ir pārtrūkuši sakari zemestrīcē.

Taureņi māca turēties gaisā zemestrīcē. Taureņi atskrien un izlaiž sivēnu no maisa zemestrīcē. Nav nekā baisa, nav nekā tāda tik baisa zemestrīcē, ka pašiem tā jātrīc, ka pašiem tā jāsāk trīcēt zemestrīcē.

Jocīgi gan, ka tikai taureņi mums var līdzēt, kad zeme sāk trīcēt.

Imants Ziedonis

Jaunajam gadam

..Ir dīvaina sajūta gadu mijā,
Kad zvaigžņotā debess sudrabu sijā,
Tad zogās gan prieks,gan neziņa krūtīs,
Ko nākamā gada putniņi sūtīs -
Ir dīvaina sajūta tādā brīdī,
Kad satiekās gadi uz īsu brīdi:
Un mēs it kā stāvam durvju priekšā,
Bet domas sen jau atrodas iekšā.
/J.Tabūne./

Svētdienas rītā

Un tad iesāka
pavisam lēni
snigt.

Es sabijos –
varbūt kas glābjams,
varbūt kas apsnieg
bez manas ziņas

Bet viss bij nokopts,
ienests, paglābts.

Viss, kas man aizsniedzams.
Pat kaķis snauda man klēpī
šai agrajā svētdienas rītā,

kad iesāka
pavisam lēni
snigt. –

Tik daudz apsnieg
tālajā klusumā
bez manas ziņas.

/Astrīde Ivaska/

Latvijai

vecāmamma man atstāja

grozu zīļu

viņa teica: - kad tās iesēsi

jutīsi Latviju mīļu

vecāmamma man atstāja

aveņu tēju

viņa teica: - kad to dzersi

nebārsi Latvijas vējus

vecāmamma man atstāja

bišu dravu

viņa teica: - kad tās nesīs medu

teiksi katru dārzu un pļavu

vecāmamma man atstāja

savu soli ņipru

viņa teica: - kad tā iesi

turēsi Latviju stipru

vecāmamma man atstāja

dziesmiņu mazu

viņa teica: - kad to dziedāsi

godāsi ceļtekās rasu

vecāmamma man atstāja

Latviju pašu

viņa neteica lai to mīlu

viņai nebij par to bažu.

/U.Auseklis/

Meklēju

Meklēju tavās acīs
Kaut ko tādu,
Kam varētu pretī ziedēt.
Meklēju tavā balsī
Kaut ko tādu,
Kam varētu pretī dziedāt.
Nav nekā tāda, 
Viss ir tik parasts
Kā laika ziņas 
Vai vilcienu saraksts.


/A. Līce/